Franču aviators- Pasaku Burvis.

Dzīvot nozīmē lēnām piedzimt. Būtu pārāk viegli saņemt jau gatavu dvēseli. /Antuāns de Sent-Ekziperī/

. . . Tieši tad parādījās lapsa.
- Labdien,- viņa teica.
- Labdien,- pieklājīgi atbildēja mazais princis,

lai gan neviena neredzēja.
- Es esmu šeit,- teica kāda balss zem ābeles.
- Kas tu esi? - vaicāja mazais princis. - Tu esi ļoti skaista. . .
- Es esmu lapsa, - lapsa atbildēja.
- Nāc parotaļājies ar mani, - uzaicināja mazais princis. 

Man ir skumji . . .
- Es nevaru ar tevi rotaļāties,- teica lapsa. Es neesmu pieradināta. . .

  - Piedodiet,- sacīja mazais princis, un brīdi padomājis, piebilda: - Ko nozīmē “pieradināt”?
- Tu neesi šejienietis,- teica lapsa,- ko tu meklē?
- Es meklēju cilvēkus,- atteica mazais princis.

-Bet, ko nozīmē “pieradināt”?

- Cilvēkus,- lapsa brīnījās,- viņiem taču ir šautenes, un viņi medī. Tas ir ļoti nepatīkami! Un vēl- viņi audzē vistas. Tas ir vienīgais labums. Vai tu meklē vistas?
- Nē,- atteica mazais princis. Es meklēju draugus.

Ko nozīmē “pieradināt”?

 - Tas ir pārāk aizmirsts jēdziens,- atbildēja lapsa. Tas nozīmē “nodibināt ciešas saites”. . . - Nodibināt ciešas saites?

- Protams,- sacīja lapsa. - Pagaidām tu manās acīs esi tikai mazs zēns, kas līdzīgs simt tūkstošiem citu. Un tu man neesi vajadzīgs. Bet arī es tev neesmu vajadzīga. Tev es esmu tikai lapsa, kas līdzinās simt tūkstošiem citu lapsu. Bet, ja tu mani pieradināsi, mēs būsim vieni otram vajadzīgi. Tu būsi man vienīgais visā pasaule. Es būšu tev vienīgā visā pasaulē. . .

- Es sāku saprast,- teica mazais princis. - Ir kāda puķe . . . roze. . . man šķiet, ka viņa mani ir pieradinājusi. . .

- Tas ir iespējams,- atbildēja lapsa.- Uz Zemes viss ir iespējams. . .

- Nē, tas nebija uz Zemes, - iebilda mazais princis. Lapsa likās ļoti ieinteresēta:
- Uz kādas citas planētas? - Jā.
- Vai uz tās planētas ir arī mednieki? - Nē.
- Tas ir interesanti. Un vistas? - Nē.

 - Nekas pasaulē nav pilnīgs,- nopūtās lapsa.

Bet tad viņa atgriezās pie aizsāktās domas:

- Mana dzīve ir ļoti vienmuļa. Es medīju vistas, cilvēki medī mani. Visas vistas līdzinās cita citai, un visi cilvēki līdzinās cits citam. Tad nu es mazliet garlaikojos. Bet, ja tu mani pieradināsi, mana dzīve kļūs saules pilna.

Es pazīšu soļu troksni, kas atšķirsies no visiem citiem.

Pārējie soļi liks man noslēpties zemē, bet tavējie- kā mūzika aicinās mani ārā no alas. Un tad vēl- skaties! Vai tu redzi tur to kviešu lauku? Es neēdu maizi. Labība man nav vajadzīga. Labības lauks man neko neatgādina. Un tas ir ļoti skumji! Bet tev ir mati zelta krāsā. Tas būs brīnišķīgi, kad tu būsi mani pieradinājis! Kvieši, kas arī ir zeltaini, man atgādinās tevi, un es iemīlēšu šo vējā šalcošo druvu. . . 

Lapsa apklusa un ilgi raudzījās uz mazo princi.

 - Mēs pazīstam tikai to, ko pieradinām,- sacīja lapsa. - Cilvēkiem vairs nav laika neko iepazīt. Viņi nopērk pie tirgotājiem  jau visu gatavu. Bet, tā kā nav tirgotāju, kas pārdotu draugus, tad cilvēkiem vairs nav draugu.

- Ja tu vēlies draugu, pieradini mani!

- Kas tad jādara? - jautāja mazais princis.

- Jābūt ļoti pacietīgam,- atbildēja lapsa. 

- Vispirms tu apsēdīsies zālē- tā patālāk no manis. 

Es tevi uzlūkošu ar vienu acu kaktiņu, un tu man neko neteiksi. Valoda ir nesaprašanās avots. Bet ar katru dienu

tu varēsi apsēsties man mazliet tuvāk. . .

 Nākamajā dienā mazais princis ieradās atkal.

- Labāk būtu bijis, ja tu ierastos vienā un tajā pašā laikā,

- sacīja lapsa. - Ja tu, piemēram, nāc pulksten četros 

pēcpusdienā, tad es jau no trijiem sākšu justies laimīga. 
Jo tuvāk nāks norunātā stunda, jo laimīgāka es būšu. . .

Pulksten četros es jau sākšu bažīties un uztraukties, jo būšu atklājusi laimes vērtību! Bet, ja tu nāksi, vienalga, kad,

es nezināšu, cikos savā sirdī sākt gatavoties. . .

  Nepieciešams savs rituāls. . .

- Kas tas ir- rituāls? - vaicāja mazais princis.

- Tas ir kaut kas sen aizmirsts, - atteica lapsa.

- Tas ir kaut kas tāds, kas padara vienu dienu atšķirīgu 

no visām pārējām; vienu stundu atšķirīgu no visām citām. Maniem medniekiem arī, piemēram, ir savs rituāls:

 Ceturtdienās viņi iet dejot ar ciemata meitenēm. Ceturtdienas tad ir burvīgas dienas! Es eju pastaigāties līdz pat vīnogulājiem. Bet, ja mednieki ietu dejot, 

kad pagadās, visas dienas būtu līdzīgas cita citai, 

un man nemaz vairs nebūtu brīvdienu.

 Tā mazais princis pieradināja lapsu, un, kad tuvojās šķiršanās stunda, lapsa sacīja:- Es raudāšu. . .

- Tā ir tava vaina, - iebilda mazais princis, - es tev nebūt nevēlēju ļaunu, bet tu pati gribēji, lai es tevi pieradinu. . .

- Protams, - sacīja lapsa.
- Bet tu taču raudāsi! - teica mazais princis.
- Bez šaubām, - atteica lapsa.
- Tad jau tu neko neiegūsti!
- Es iegūstu gan, - sacīja lapsa, - atceries zeltainos kviešus.

- Mēs pazīstam un iemīlam tikai to, 

ko pieradinām- sacīja lapsa.

- Cilvēkiem vairs nav laika neko iepazīt. Cilvēki ir aizmirsuši šo patiesību,- sacīja lapsa,- bet tev nevajag to aizmirst!
Tev vienmēr jābūt atbildīgam par tiem, ko esi pieradinājis.

- Bet es biju pārāk jauns, lai prastu mīlēt. /Mazais Princis/♥

Arī pats Ekziperī bija kaislīgs lidotājs un laimīgs jutās vienīgi, tad kad lidoja. Tikai tad viņš jutās atbrīvots no visām ikdienas raizēm. Bet ne jau tikai lidojot ir iespēja būt brīvam. Brīvs cilvēks var būt arī tad, ja ir pats. Pats ar sevi - bez maskas, patiess, brīvs no pasaules uzskatiem, ietekmes un aizspriedumiem. Patiesībā autors pats jau arī ir šis Mazais Princis. Lidotāja sarunas ar viņu 

ir sarunas pašam ar Sevi. . .