Latvija mirkst lietū. . . Himna asarām.

Problēma nav tikai Sievietēs, salvetēs un Dievietēs. 

Problēma ir tā, ka reizēm Mums ir baigi Cietās Sirdis!

Nu, davai- pataustām tās Sev! . . Latvijā jau kuro dienu līst. . .

 Uzrakstījās vēl viens teksts- balāde- par asarām. . .

Pat ja man nesanāk, es ļoti, ļoti gribu iemācīties raudāt tā,
kā šeit ir dzejots. . .

Ja psalmā ir sacīts, ka “Visi Veiksmes un Laimes avoti ir Tevī- tad man gribas, lai šīs piekļuves trubas būtu izskalotas un tīras! Lai kļūtu Dzīvs- ir jāraud! 

 Kā no tikko dzimuša mazuļa gaida pirmo brēcienu, tā no Tevis Dievs gaida otro, trešo… simto… Lai dziļi attīrītos- 
ir baigi jāraud, pa īstam un līdz Sirds Dzīlēm! 

 To saku par Sevi un jums- mīkstie, bet cietsirdīgie Veči!

No kuriem es esmu pirmais. . . Un nekaunos to atzīt.
Bet vispār- tas ir katra normāla Veča mājasdarbs!

 Viss- es atradu tādu vietu-
kur vienkārši var stāvēt un raudāt par Lietu!

 Tur arī esmu- un raudu, un raudu-
kā visvienkāršākie Cilvēki skaita naudu. . .

Pēc šī notikuma, vārdu sakot,-
gan trotuāris, gan asfalts bija kā lakots.
Ļaudis gāja un laikam padomāja,
ka mana Sirds ir nesaturīga un vāja. . .

 Tas notika kaut kur ap Māras dīķi-
no debesīm caur mani nāca sudraba pīķi;
Trīs krievi man uzkliedza: šapočka vācies!
Es atkliedzu: te pastaigājas Ojārs Vācietis!

Arī pīles- kādas trīs, četras vai piecas. . .
juta ka šī ir vieta, kurp viņas tiecas.
Vispār nesaprotu tos, kurus sliedes
neiepriecina, bet industriāli biedē.

To saku, iedams pār tiltu virs sliedēm:
Asaras ir cool; asaras attīra un dziedē!
Raudāju lejup pār barjeras rori-

kopā ar vārnām un baložiem korī.

  Parādījās arī vilciens- īsāks kā senāk.
Visus un visur šis Laiks saīsina un dzenā!
Nenormāla Dzīve- caurdurta, skumja;
saņēmos un raudāju vilcienam uz jumta.

Varēju jau vienkārši savām iekšām ļaut-
aizvērt muti, acis un uz iekšpusi bļaut!

Tā jau dara visi, kam nav raudāt varas;
Taču- bez asarām nevar- tad ir jāpakaras!

No mākoņiem, kas mūžīgi būs un bija
Manas asaras lija, lija, lija un lija. . .
Tie ir tādi mākoņi- piebrieduši kā vārpas,
Kurus Dievs atver dēļ katra Cilvēka, kas kārpās.

Paraudāšu un viss- skumjas taču beigsies.
Asaras ir teiciens, kas nekad neizteiksies.
Es gribu to runāt visu, visu mūžu-
lai tam nav dambju, aizsprostu un slūžu!

Tikai- lai neviens neredz- kā asarās birstu;
Atzīšos- kad es neraudu- es mazliet mirstu.
It kā jau esmu Vīrietis un- man ir kauns. . .
Bet raudāt- veči, ziniet- nu galīgi nav nekas ļauns!

 Ja visi Vīrieši reizēm raudātu- būtu vairāk Laimju!
Daudz vairāk stipru Ģimeņu, Bērnu un Saimju!

Mūsu mazā Tautiņa tikai tāpēc ir dimbā,
ka Veči neraud, bet Sievietes- arī viņu vietā bimbā!

/tas bija- Ojārs Vācietis- "Himna asarām."/