trešdiena, 2011. gada 30. novembris

Par robiem žogos un. . . rētām sirdīs. . .

 Klejojot internetā, izlasīju reiz dažus pastāstiņus, 
kuri man nekādi neiziet no prāta. Tāpēc papildināju 
tos ar attēliem un nolēmu šeit „iemūžināt":
   Sātana instrumenti. 
Pirms daudziem, daudziem gadiem sātans nolēma pārdot visus sava amata instrumentus. Viņš tos akurāti sarindoja stikla vitrīnā un izlika vispārējai apskatei.

Kas tā bija par kolekciju! Te bija Atriebības spīdīgais duncis;

Bet blakus dižojās Niknuma āmurs. 

Citā plauktā gulēja Skaudības un Vēlmju loks;
 Un blakus tam izteiksmīgi bija izvietojušās

Iekāres un Greizsirdības bultas. . .
 Vēl tur bija Baiļu, Lepnības un Ienaida instrumenti. 

Un tie visi tika lieliski demonstrēti, 
apkarināti ar cenas un nosaukuma birkām.

Bet vitrīnas pašā skaistākajā plauktā, atsevišķi no visiem pārējiem instrumentiem, gulēja mazs, necils un no skata diezgan nolietots mietiņš, uz kura bija uzraksts "Nomāktība". 

Pārsteidzoši, bet šī instrumenta cena bija augstāka,
nekā visiem pārējiem kopā ņemtiem.
  Kāds garāmgājējs pajautāja sātanam, kāpēc viņš tik augstu vērtē šo savādo mietiņu, un viņš atbildēja: "Es tiešām to 
 vērtēju augstāk par visiem, jo šis ir vienīgais instruments
manā arsenālā, uz kuru vienmēr varu paļauties, ja visi pārējie izrādīsies bezspēcīgi." Un viņš maigi noglāstīja koka mietiņu. 
 "Ja man izdodas cilvēkam galvā iedzīt šo mietiņu," 
turpināja sātans, "tas paver durvis arī visiem pārējiem instrumentiem." Viņš pasmaidīja un piebilda:
"Nav nekā nāvējošāka. . .par. . . nomāktību!"  
 Reiz dzīvoja kāds puisis ar ļoti sliktu raksturu.
Tēvs iedeva viņam maisu ar naglām un teica, 
 lai puisis iedzen vienu naglu vārtu stabā ikreiz, 
kad zaudē pacietību vai sastrīdas ar kādu.
 Pirmajā dienā viņš vārtu stabā iedzina 37 naglas. 
 Nākamajās nedēļās viņš iemācījās kontrolēt 
iedzīto naglu skaitu, samazinot to ar katru dienu.
 Viņš saprata, ka vieglāk ir kontrolēt sevi, nekā dzīt naglas. 
Beidzot pienāca diena, kad puisis vārtu stabā neiedzina 
 nevienu naglu. Tad viņš aizgāja pie tēva, 
lai paziņotu viņam šo labo jaunumu.
 Tad tēvs teica puisim, lai tas izvelk vienu iedzīto naglu 
katru reizi, kad viņš nezaudēs pacietību. 

 Beidzot pienāca diena, kad puisis varēja tēvam paziņot, 
ka ir izvilcis ārā visas stabā iedzītās naglas.
 Tēvs aizveda dēlu līdz vārtiem un teica: "Dēls tu esi uzvedies lieliski, tomēr paskaties- cik daudz caurumu ir palikuši vārtos." Vairs nekad tie nebūs tādi paši kā agrāk!"
 . . .Kad Tu ar kādu strīdies un sarunā nepatīkamas lietas, 
Tu atstāj viņam Sirdī tādas pašas rētas, kā tās- uz vārtiem. 
 Tu vari ietriekt Cilvēkam krūtīs nazi un pēc tam to izvilkt,
bet tur vienmēr paliks rēta. Un vairs nebūs svarīgi- 
 Cik reizes lūgsi piedošanu. Rēta paliks! Rēta, kas cirsta
ar vārdiem, sāp tikpat ļoti (pat ilgāk) kā fiziska rēta. 
 Draugi – tā ir reta bagātība! Viņi liek tev pasmaidīt 
un uzmundrina. Viņi ir gatavi tevi vienmēr uzklausīt. 
 Viņi atbalsta un atver Tev Savu sirdi. Neslinko-
parādi Saviem Draugiem, cik svarīgi viņi tev ir!
 Neļauj, lai sīkumi un pārpratumi izjauc Draudzību.
Kad saproti, ka esi pieļāvis kļūdu, izlabo to pēc iespējas ātrāk.


Tādēļ: Dod cilvēkiem vairāk, nekā viņi gaida. . .

Kad saki: "Mīlu tevi", izturies pret to nopietni.
 Kad saki: "Piedod"- skaties cilvēkam acīs.

Nespēlējies ar citu sapņiem! Mīli stipri un kaislīgi!
 Tu vari "apdedzināties", tomēr savādāk nav iespējams
nodzīvot piesātinātu, pilnvērtīgu dzīvi.
Atceries, ka liela Mīlestība un lieli Panākumi
vienmēr nes līdzi arī lielu Risku. . .

Neapvaino un neveido priekšstatus par Cilvēku
pēc viņa radiniekiem. Domā ātri, bet runā lēni.

Kad kaut ko zaudē, neaizmirsti dzīves sniegto mācību. Atceries, ka reizēm neiegūstot to, ko vēlējies,
  tieši tā tomēr var izrādīties Tava veiksme.
 Laiks neizkrīt un nepazūd. Mēs izkrītam no Laika.
Stāsta, ka Laiks ārstē visu. Varbūt. 
Laiks ir gan ķirurgs. . . gan psihologs. . .
 Un atceries šos trīs priekšnoteikumus:
Vienmēr- Cieņa pret Sevi! Cieņa pret Citiem!
  Atbildība par Visām Savām Darbībām, Vārdiem un Rīcību!
 Uzraksts smiltīs... Gravējums akmenī...
Divi draugi gāja pa tuksnesi. Kādā ceļojuma brīdī viņi 
 sastrīdējās, un viens no viņiem iesita otram pa seju. 
Kaut arī bija sāpīgi, nesakot ne vārda, cietušais uzrakstīja smiltīs: «Šodien mans labākais draugs iesita man pa seju.»
Viņi turpināja iet, kamēr nonāca līdz oāzei, kur nolēma izpeldēties. Tas no viņiem, kurš saņēma sitienu sejā,
iestiga dūkstājā un sāka grimt, bet draugs viņu izglāba.
 Atguvies no notikušā, viņš iekala akmenī: «Šodien 
mans labākais draugs izglāba man dzīvību.»
Tad viņa draugs jautāja: «Pēc tam, kad es tev iesitu, tu 
uzrakstīji smiltīs, bet tagad- akmenī. Kāpēc?» Otrs atbildēja: 
«Kad kāds nodara mums pāri, mums tas ir jāraksta smiltīs, 
kur piedošanas vēji. . . var visu nodzēst.
 Bet, kad kāds mums izdara ko labu, 
mums tas ir jāiekaļ akmenī, kur neviens vējš 
to vairs nekad nespēs nodzēst.» Citiem vārdiem sakot,- mācieties sāpes rakstīt smiltīs, bet ieguvumus kalt akmenī. . .
  Stāsts par lektoru, kurš pirms semināra izņēmis no maka divdesmit dolāru banknoti un jautājis:
- Kurš vēlas šos divdesmit dolārus?
Pacēlušās vairākas rokas, bet lektors teicis:
- Pirms tos atdodu, man kaut kas jāizdara.
Viņš nikni samīcījis naudas zīmi un jautājis vēlreiz:
- Kurš tagad vēlas šo naudu? Atkal pacēlušās rokas.
- Un ja es izdarīšu šādi?
Lektors izveidojis no
naudas zīmes bumbiņu un sviedis to pret sienu. 
 Kad tā nokrita uz grīdas, lektors to zākājis, 
mīdījis kājām, tad parādījis auditorijai vēlreiz- saburzītu, sapluinītu un netīru. . . Viņš atkārtojis jautājumu,
un- atkal pacēlušās vairākas rokas.
- Nekad neaizmirstiet šo nelielo ainiņu!- lektors sacījis.
- Nav svarīgi, kas tiek darīts ar banknoti, 
tie ir un paliek divdesmit dolāri! 
 Arī dzīvē bieži gadās, ka mūs samīca, saburza, nolād un apvaino- bet būtība jau nav mainījusies- 
 mēs taču joprojām esam tikpat vērti kā pirms tam!
 Kādas cilts indiānis savu dzīves gudrību nodod tālāk mazdēlam. Viņš stāsta, ka ikvienā cilvēkā cīnās divi vilki. 
Viens vilks ir: alkatība, niknums, skaudība, nenovīdība, cietsirdība, skopums, divkosība, slinkums un gļēvums. 
Otrs vilks: mīlestība, žēlsirdība, laipnība, uzticēšanās, dāsnums, čaklums, atbildības sajūta un drosme. 
Mazdēls vaicā: "Un- kurš vilks beigās uzvarēs?"
 "Tas, kuru Tu barosi!"- atbildēja vecais indiānis.
Un- kuru vilku šodien barosiet Jūs?
 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru